Šis ir bijis viens apjomīgs projekts, kuram 'pa kluso' fiziskajā plānā gatavojos katru dienu pēdējo trīs mēnešu laikā. Dažbrīd apjomīgākie darbi norisinājās prātā, kur radu līdzsvaru starp - es visu kontrolēju un paļaušanos uz cilvēkiem, sadarbībām un savstarpējo komunikāciju. Dažbrīd bija nepieciešams sevi sliet augšā un mācīties lietas no jauna, jo prokrastinācija un lietu neizdarīšana līdz galam, nemanot bija visai tuvi personāži.

Es pa šo laiku esmu iemācījusies, ak, tik ļoti daudz. Par sevi, par sadarbībām, par attiecībām ar cilvēkiem. Par savu sajūtu nozīmīgumu un precīzumu. Dažbrīd šķiet, ka vēroju sevi no malas, cik uzņēmīga, spēcīga, drosmīga un vērīga pamazām veidojos. Protams, tiku arī daudz atsēdināta. Bija arī momenti, kuros sāpēja tik ļoti. Un gribējās padoties. Cik ļoti tie paterni mūsos strādā.

Man tā nav tikai izstāde. Man tās ir svinības procesam, kura laikā esmu dzimusi no jauna. Lai pateicībā un ar smeldzīguma piesitienu beidzās šis viens posms, un skaisti iesākās nākamais. Lai viena laika līnija pārtop nākamajā. Jau apzinātākā, drosmīgākā, pateicības un cieņas pilnākā. Jau dzīvīgākā, atvērtākā un krietni baudpilnākā.

Pateicībā,

Liene